Laterālā epikondilīta jeb tenisa elkoņa atbrīvošana ultrasonogrāfijas kontrolē lokālajā anestēzijā

Laterālais epikondilīts jeb tenisa elkonis ir biežs sāpju iemesls elkoņa ārējā pusē. Tas visbiežāk saistīts ar plaukstas un pirkstu iztaisnotājmuskuļu kopējās cīpslas pārslodzi un strukturālām izmaiņām tās piestiprinājuma vietā pie augšdelma kaula laterālā epikondila. Īpaši bieži izmaiņas skar extensor carpi radialis brevis (ECRB) cīpslas daļu. Lai gan nosaukumā lietots vārds “epikondilīts”, ilgstošos gadījumos tas biežāk ir saistīts ar cīpslas tendinopātiju jeb deģeneratīvām pārmaiņām, nevis tikai akūtu iekaisumu. Raksturīgas ir sāpes elkoņa ārējā pusē, kas pastiprinās, satverot priekšmetus, paceļot smagumu, veicot plaukstas iztaisnošanas kustības vai atkārtoti noslogojot roku.

Ja piemērota konservatīva ārstēšana nav devusi pietiekamu rezultātu, viena no ārstēšanas iespējām ir mazinvazīva laterālā epikondilīta atbrīvošana ultrasonogrāfijas jeb USG kontrolē lokālajā anestēzijā. Ultrasonogrāfija ļauj ārstam procedūras laikā reāllaikā vizualizēt ārstējamo cīpslas un fascijas zonu, kā arī tuvumā esošās anatomiskās struktūras.

Kas ir laterālais epikondilīts jeb tenisa elkonis?

Laterālais epikondilīts ir plaukstas un pirkstu iztaisnotājmuskuļu cīpslu piestiprinājuma vietas pārslodzes izraisīta tendinopātija elkoņa ārējā pusē. Cīpslas savieno apakšdelma muskuļus ar kaulu un piedalās plaukstas un pirkstu kustībās. Atkārtotas vai ilgstošas slodzes rezultātā cīpslā var veidoties strukturālas izmaiņas, kas izraisa sāpes un samazina rokas funkciju. Nosaukums “tenisa elkonis” nenozīmē, ka slimība rodas tikai tenisistiem. Tā var attīstīties cilvēkiem ar ļoti dažādu ikdienas, profesionālo vai sporta slodzi.

Kādi ir laterālā epikondilīta simptomi?

Raksturīgākā pazīme ir sāpes elkoņa ārējā pusē. Iespējamie simptomi:

• sāpes vai jutīgums laterālā epikondila apvidū;

• sāpes, kas var izstarot uz apakšdelmu;

• sāpes, satverot un turot priekšmetus;

• diskomforts, paceļot krūzi, somu vai citus priekšmetus;

• sāpes, iztaisnojot plaukstu pret pretestību;

• sāpes, veicot atkārtotas rokas kustības;

• samazināts satvēriena spēks;

• grūtības veikt darbu vai sporta aktivitātes, kur nepieciešama aktīva plaukstas un apakšdelma slodze.

Simptomi var attīstīties pakāpeniski un saglabāties vairākus mēnešus.

Kāpēc rodas laterālais epikondilīts?

Ne vienmēr iespējams noteikt vienu konkrētu slimības cēloni. Laterālā epikondilīta attīstību var veicināt atkārtota vai neierasta slodze uz plaukstas iztaisnotājmuskuļiem un to cīpslām.

Simptomu rašanos var veicināt:

• atkārtotas satveršanas kustības;

• bieža plaukstas iztaisnošana pret pretestību;

• darbs ar instrumentiem;

• intensīva roku slodze darbā vai sadzīvē;

• raketes sporta veidi;

• spēka treniņi un citas fiziskas aktivitātes;

• strauja vai neierasta slodzes palielināšana.

Laterālais epikondilīts var rasties arī cilvēkiem, kuru darbā vai ikdienā nav izteiktas atkārtotas rokas slodzes, tāpēc konkrētu profesiju vai sporta veidu nevajadzētu uzskatīt par vienīgo slimības cēloni.

Kā diagnosticē laterālo epikondilītu?

Diagnozi ārsts visbiežāk nosaka, izvērtējot pacienta sūdzības un veicot elkoņa un apakšdelma klīnisko izmeklēšanu. Ārsts var novērtēt:

• sāpju lokalizāciju;

• simptomu ilgumu un raksturu;

• elkoņa un plaukstas kustības;

• sāpīgumu pie laterālā epikondila;

• sāpes, iztaisnojot plaukstu vai pirkstus pret pretestību;

• satvēriena spēku;

• elkoņa un rokas funkciju.

Svarīgi izslēgt arī citus sāpju iemeslus, piemēram, elkoņa locītavas patoloģiju, nerva kairinājumu vai sāpes, kas izstaro no kakla daļas.

Ultrasonogrāfija laterālā epikondilīta diagnostikā

Nepieciešamības gadījumā tiek veikta muskuloskeletālā ultrasonogrāfija (USG). Ar ultrasonogrāfiju iespējams izvērtēt:

• kopējās ekstenzoru cīpslas struktūru;

• cīpslas sabiezējumu;

• tendinopātijas pazīmes;

• daļējus cīpslas bojājumus;

• kalcinātus vai citas strukturālas izmaiņas;

• cīpslas piestiprinājuma zonu pie laterālā epikondila;

• apkārtējās saites, nervus un citas anatomiskās struktūras.

USG ir īpaši nozīmīga, plānojot mazinvazīvu procedūru, jo tā ļauj ārstam precīzi lokalizēt izmainītos audus un reāllaikā kontrolēt instrumenta novietojumu. Klīniskajos pētījumos USG kontrolētas mazinvazīvas procedūras hroniskas kopējās ekstenzoru cīpslas tendinopātijas gadījumā veiktas ambulatori un lokālajā anestēzijā.

Kā ārstē laterālo epikondilītu?

Lielākajai daļai pacientu ārstēšanu sāk ar neoperatīvām metodēm. Ārstēšanas plānu nosaka individuāli, ņemot vērā simptomu ilgumu, slodzes raksturu un cīpslas stāvokli.

Konservatīva ārstēšana

Ārsts var ieteikt:

• provocējošās slodzes īslaicīgu samazināšanu vai pielāgošanu;

• pakāpeniski dozētu fizisko slodzi;

• fizioterapiju;

• specifiskus apakšdelma muskuļu un cīpslu vingrinājumus;

• darba un sporta tehnikas pielāgošanu;

• ortozi vai epikondilīta saiti;

• pretiekaisuma vai pretsāpju terapiju, ja tā pacientam piemērota;

• triecienviļņu terapiju;

• atsevišķos gadījumos – injekciju terapiju.

“Veselības centrs 4” Diagnostikas centrā muskuļu un skeleta sistēmas problēmu, tostarp epikondilīta, ārstēšanā tiek izmantotas arī USG kontrolētas injekciju metodes, piemēram, PRP terapija. Konkrētas metodes piemērotību nosaka ārsts pēc individuālas izvērtēšanas.

Mazinvazīva laterālā epikondilīta atbrīvošana USG kontrolē

Ja sāpes saglabājas, neskatoties uz atbilstošu konservatīvu ārstēšanu, un izmeklējumos konstatētas hroniskas izmaiņas kopējās ekstenzoru cīpslas vai fascijas apvidū, iespējams apsvērt mazinvazīvu atbrīvošanas procedūru.

Laterālā epikondilīta atbrīvošana USG kontrolē ir mazinvazīva procedūra, kuras laikā ārsts ultrasonogrāfijas kontrolē ārstē patoloģiski izmainīto ekstenzoru cīpslas un/vai fascijas zonu, lai mazinātu audu sasprindzinājumu un ar tendinopātiju saistītos simptomus.

Medicīniskajā literatūrā hroniska laterālā epikondilīta ārstēšanai aprakstītas gan USG kontrolētas perkutānas tenotomijas, gan fasciotomijas metodes. Tās iespējams veikt lokālajā anestēzijā, vizualizējot ārstējamos audus un tuvumā esošās anatomiskās struktūras.

Kas tiek atbrīvots procedūras laikā?

Laterālā epikondilīta gadījumā problēma parasti saistīta ar kopējās plaukstas ekstenzoru cīpslas kompleksu un īpaši extensor carpi radialis brevis muskuļa un cīpslas struktūrām. Atkarībā no pacienta anatomijas, USG atradnes un izmantotās procedūras tehnikas tiek mazinvazīvi atbrīvoti patoloģiski izmainītie audi. Procedūras mērķis nav pilnībā pāršķelt normālu cīpslu, bet gan mērķtiecīgi ārstēt izmainīto zonu. Precīzu procedūras apjomu ārsts nosaka individuāli.

Kā notiek procedūra?

Procedūra tiek veikta lokālajā anestēzijā, ambulatoros apstākļos. Ārsts:

• Izvērtē elkoņa un rokas funkciju.

• Ar ultrasonogrāfiju detalizēti apskata kopējās ekstenzoru cīpslas un apkārtējās struktūras.

• Nosaka ārstējamo zonu un drošāko instrumenta ievadīšanas vietu.

• Veic lokālu atsāpināšanu.

• Caur nelielu pieeju USG kontrolē ievada speciālu instrumentu.

• Veic patoloģiski izmainītās cīpslas vai fascijas zonas atbrīvošanu atbilstoši izvēlētajai tehnikai.

• Ultrasonogrāfijas kontrolē izvērtē ārstēto zonu.

Procedūras laikā ultrasonogrāfija ļauj nepārtraukti kontrolēt instrumenta novietojumu attiecībā pret cīpslu, nerviem, saitēm un citām anatomiskajām struktūrām.

Kādas ir USG kontrolētas procedūras priekšrocības?

Salīdzinājumā ar plašāku vaļēju ķirurģisku operāciju mazinvazīvai USG kontrolētai pieejai iespējamas vairākas priekšrocības:

• neliela pieeja ārstējamajai zonai;

• ārstējamās struktūras vizualizācija reāllaikā;

• procedūra lokālajā anestēzijā;

• precīza instrumenta novietojuma kontrole;

• mazāks mīksto audu traumējums;

• parasti nav nepieciešama plaša ķirurģiska brūce;

• iespējama ātrāka atgriešanās pie vieglām ikdienas aktivitātēm.

USG kontrolēta perkutāna tenotomija un fasciotomija medicīniskajā literatūrā aprakstīta kā mazinvazīva alternatīva atsevišķiem pacientiem ar hronisku, konservatīvai terapijai nepakļāvīgu laterālo epikondilītu. Tomēr procedūras rezultāts un atveseļošanās ilgums katram pacientam var atšķirties.

Kam procedūra var būt piemērota?

Laterālā epikondilīta atbrīvošanu USG kontrolē var apsvērt pacientiem, kuriem:

• diagnosticēts hronisks laterālais epikondilīts jeb kopējās ekstenzoru cīpslas tendinopātija;

• sāpes saglabājas ilgstoši;

• simptomi traucē darbam, sportam vai ikdienas aktivitātēm;

• ir samazināts satvēriena spēks;

• konservatīva ārstēšana nav devusi pietiekamu rezultātu;

• USG konstatētas procedūrai atbilstošas cīpslas vai fascijas izmaiņas;

• anatomiskā situācija ļauj izmantot mazinvazīvu pieeju.

Ja konstatēts izteikts cīpslas plīsums, locītavas patoloģija, nerva bojājums vai cits sāpju iemesls, var būt nepieciešama cita ārstēšanas taktika.

Pirms procedūras nepieciešama ārsta konsultācija un individuāls izvērtējums.

Vai laterālā epikondilīta atbrīvošana USG kontrolē ir operācija?

Tā ir mazinvazīva procedūra, kuras laikā ar speciālu instrumentu tiek ārstēta patoloģiski izmainītā cīpslas vai fascijas zona. Atšķirībā no klasiskas vaļējas operācijas procedūra tiek veikta caur ļoti nelielu pieeju un ultrasonogrāfijas kontrolē, lokālajā anestēzijā.

Atveseļošanās pēc procedūras

Pēc procedūras ārstētajā zonā iespējams:

• jutīgums;

• neliels pietūkums;

• zilums;

• īslaicīgi izteiktākas sāpes;

• diskomforts, kustinot vai noslogojot roku.

Rokas slodzi parasti nepieciešams palielināt pakāpeniski. Atveseļošanās plāns var ietvert fizioterapiju un pakāpenisku cīpslas slodzes palielināšanu.

Atgriešanās darbā un sportā ir atkarīga no pacienta pašsajūtas, darba rakstura, sporta veida un ārstētās cīpslas stāvokļa.

Tā kā cīpslas strukturālai atjaunošanai nepieciešams laiks, simptomu mazināšanās ne vienmēr ir tūlītēja.

Iespējamie riski

Tāpat kā jebkurai invazīvai procedūrai, arī laterālā epikondilīta atbrīvošanai iespējami riski, piemēram:

• asiņošana vai zilums;

• pietūkums;

• sāpes procedūras vietā;

• infekcija;

• nepilnīga simptomu mazināšanās;

• simptomu atkārtošanās;

• ilgstošs jutīgums vai stīvums;

• cīpslas, saites, nerva vai citas apkārtējās struktūras bojājums.

Ultrasonogrāfijas kontrole palīdz ārstam precīzi orientēties anatomiskajās struktūrās, taču pilnībā neizslēdz komplikāciju iespējamību.

Kad jāvēršas pie ārsta?

Speciālista konsultācija ieteicama, ja:

• sāpes elkoņa ārējā pusē saglabājas vairākas nedēļas;

• sāpes kļūst izteiktākas;

• kļūst sāpīgi satvert vai pacelt priekšmetus;

• samazinās satvēriena spēks;

• sāpes traucē darbam vai sportam;

• konservatīva ārstēšana nav devusi pietiekamu rezultātu;

• sāpes izstaro uz apakšdelmu vai parādās tirpšana, nejutīgums vai izteikts rokas vājums.

Savlaicīga diagnostika palīdz noteikt, vai simptomus izraisa laterālais epikondilīts vai cita elkoņa un apakšdelma problēma.

Laterālā epikondilīta atbrīvošana ultrasonogrāfijas kontrolē lokālajā anestēzijā pieejama “Veselības centrs 4” filiālē “Diagnostikas centrs”, Grebenščikova ielā 1, Rīgā.

Procedūru veic dr. Matīss Mežals – algologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, ultrasonogrāfijas speciālists.

Pirms procedūras nepieciešama ārsta konsultācija, lai apstiprinātu diagnozi un izvērtētu piemērotāko ārstēšanas metodi.